Leģendas

Opel Manta

Sešdesmito gadu beigās Opel jaunais galvenais dizaineris Čaks Džordans ķērās pie darba, lai radītu Rallye Kadett aizvietotāju. Opel atbilde uz pieprasīto Ford Capri bija Manta - slēgtas virsbūves, 2+2 formulas automobilis.

Capri noteikti bija mūsu galvās, kad radījām Mantu,” Čaks Džordans stāstīja žurnālistiem. “Vispirms mēs radījām Ascona sedanu un tad to pārvērtām par kupeju. Sākotnēji tai bija Ascona priekšgals, bet mēs sajutām, ka tai trūkst aizrautības.

Džordans izstrādāja zemāku, platāku, slaidāku priekšgalu ar šauru resti, kurā iestrādāti dubultie lukturi. Automašīna tika testēta arī vēja tunelī un izskatījās satriecoši. Tas bija tīrs un moderns sporta auto. Salīdzinot ar Capri, tas bija kvalitatīvāk uzbūvēts un krietni izskatīgāks.

1970-opel-manta-18272

Manta A publikai tika prezentēta 1970. gada septembrī. Tā tika aprīkota ar 1,6 - 1,9 litru CIH dzinējiem, Eiropā gan tika piedāvāts arī neliels 1,2 litru dzinējs. ASV visas Mantas tika piedāvātas ar 1.9 litru dzinēju un lielāku, nopietnāku radiatoru. Manta bija pieejama vai nu ar četru pakāpju manuālo, vai trīs pārnesumu TH-180 automātisko ātrumkārbu. Manta bija zināma kā viena no labāk vadāmajām automašīnām savā klasē, kam pateicoties arī uzvarēja daudzus Amerikas un Eiropas rallijus.

No 1971. līdz 1974. gadam ASV tirgū tika arī piedāvāts sporta modelis, pazīstams kā “Rallye”. Šim modelim būtiskākās bija vizuālās izmaiņas, vispamanāmākās no tām bija melns dzinēja pārsegs, miglas lukturi un papildus rādītāji instrumentu panelī. Mehāniskās atšķirības bija pārnesumu attiecība modeļiem ar manuālo pārnesumkārbu. “Rallye” tika aprīkots ar stingrāku piekari, mazāku pagrieziena rādiusu, un ļoti izteiktu garengāzumu (caster).

card00093_fr

1973. un 1974. gadā bija arī pieejams “Luxus” modelis, kam bija velveta sēdekļi, zils vai bordo salons un koka apdare. Vienīgā Mantas specversija Amerikas tirgum bija 1973. gada “Blue Max” - “Luxus” versija ar unikālu tumši zilu vinila jumtu, mehānisko jumta lūku un automātisko pārnesumkārbu.

1975-opel-manta-advertisement-75573

Eiropas tirgū bija pieejamas vairāku veidu specversijas. Pārsvarā tās atšķīrās ar aprīkojuma līmeni un apdari. Populārākā versija bija “Berlinetta”, kas bija līdzīga “Luxus”, bet bamperi bija ar gumijas apdari (standarts ASV tirgū no 1973. gada), vinila jumtu un citām pārejas modeļa detaļām. Viskrāšņākā specversija bija uz GT/E bāzes radītā “Black Magic” (ar melnu un rūtainu salona apdari) un “Swinger”, kas izcēlās ar tikpat savdabīgu interjera apdari.

a31686cs-960

Tomēr visinteresantākie bija divi speciālie Manta A modeļi - Turbomanta un TE2800. Abi modeļi tika radīti gandrīz vienlaicīgi (1972. - 1973. gadā) un abiem galvenais uzstādījums bija jaudas palielināšana. Turbomantas pamatā ir 1973. gada SR versija ar 1.9l dzinēju un 90Zs standarta jaudu. Turbo dzinēju izstrādei tika pieaicināts britu uzņēmums Broadspeed, kuri sākotnēji izstrādāja 5 prototipus. Viņi nāca klajā ar diezgan unikālu risinājumu - Holset 3LDG turbokompresoru un ieplūdes kolektorā iestrādātu karburatoru. Pašam dzinējam tika uzstādīta biezāka vara galvas blīve, tādējādi kompresijas pakāpe tika samazināta līdz 7.6:1. Tā rezultātā, 1.9l dzinējs sasniedza 156Zs jaudu un 7,6 sekunžu paātrinājumu no 0-100km/h. Visi pieci eksemplāri bija GM “signāldzeltenajā” krāsā ar lielu melnu svītru pa sāniem un Turbomanta uzrakstu. Šī projekta negatīvās iezīmes bija degvielas patēriņš un ražošanas izmaksas, kā rezultātā Opel apturēja šo projektu, atstājot tikai šos piecus eksemplārus. Tomēr kādam inženierim no Lielbritānijas Opel dīleru centra tik ļoti iepatikās šī ideja, ka uzņēmums izgatavoja vēl 28 šīs versijas automašīnas. Tās tika veidotas uz 1974. gada Berlinetta luksusa modeļa bāzes, ar pilnu aprīkojumu, automātisko ātrumkārbu un vieglmetāla diskiem. Visas 28 automašīnas bija ar melnu vinila jumtu. Vienīgais, kas norādīja uz īpašo versiju, bija mazs “turbo” uzrakstiņš aizmugurējā daļā.

te2800_frontl_1638x1208

TE2800 bija pilnīgi atšķirīgs projekts, kuru arī Opel atteicās apstiprināt. Beļģu kompānija “Transeurop Engineering” arī vēlējās palielināt Manta A jaudu. Opel pirmstam bija izmēģinājis 6 cilindru dzinēja versiju, bet, diemžēl, neveiksmīgi. Automašīnu ražošana bija ļoti dārga un tirgus jau bija pilns ar liela tilpuma dzinēju automašīnām. Tomēr, “Transeurop Engineering” šim apgalvojumam nepiekrita un 1.9SR Mantā ievietoja 2.8l CIH dzinēju no Opel Commadore 2.8GS. Tā rezultātā bija jāmaina radiators, visa automašīnas priekšpuse, ieskaitot dzinēja pārsegu, arī aizmugures asi un transmisiju. Lai to ātri atrisinātu, “Transeurop Engineering” centās pierunāt pieredzes bagāto Opel iesaistīties šajā projektā, bet diemžēl tas nenotika. Notika pat vēl sliktāk - Opel nevēlējās redzēt savu emblēmu uz šī projekta, ja tas sasniegtu ražošanu. Tādēļ “Transeurop Engineering” vērsās pie tā laika lielākā Opel tūninga kantora - “Steinmetz”. Viņi piegādāja jaunus stiklšķiedras dzinēja pārsegus ar lielāku izspiedumu, lai zem tā ievietotos dzinējs, paplatinātas riteņu arkas un speciāli radītus priekšējos bamperus ar iestrādātu spoileri. Lielākā daļa automašīnas priekšas tika izgriezta un aizstāta ar citām detaļām tuvāk zemei, lai iegūtu vietu radiatoram. Slēgta radiatoru sistēma tika uzstādīta tā, ka radiatora dzeses šķidruma tvertne tika ievietota dzinēja telpā (kā mūsdienu automašīnām). Dzinējs joprojām bija 2,8l agregāts no Commodore GS un tas sākotnēji tika aprīkots ar diviem Zenith karburatoriem. Jauda bija 142Zs (106 kW), un ar Commodore četru pakāpju manuālo pārnesumkārbu un 3,18:1 aizmugures asi, automašīna sasniedza 0-100km/h 7,5 sekundēs. Ar “Steinmetz” palīdzību Vācijā kopumā tika saražotas un pārdotas 79 automašīnas - nevis ar Opel zīmolu, bet gan TE2800.
“Steinmetz” piedāvāja arī vēl uzlabotāku versiju rallijam un autošosejai. Uzpumpētajai versijai bija uzlabota dzinēja galva, augstāka kompresija, sacīkšu sadales vārpsta un trīs karburatori, kā rezultātā tika sasniegta 230Zs (172kW) jauda.

Kaut gan TE2800 ir visu laiku ātrākā Manta, tas tomēr nav Opel. Tas pārspēja tādas automašīnas kā 1973. gada Porsche 911 Carrera un BMW2002 Turbo, lai gan šiem automobiļiem bija lielāka dzinēja jauda. Mazā svara Manta virsbūve un pareizā pārnesumu attiecība bija tas, kas deva automašīnai tās panākumus. Diemžēl, tā jau atkal bija pārāk dārga - gandrīz divu Manta GT/E cenā.

Otrā Manta

1975-opel-manta-16334

Mantas 2. paaudze dienasgaismu ieraudzīja 1975. gadā. Tā tika radīta uz atjaunotās Opel Ascona bāzes, bet kopējais tēls tika pārņemts no Chevrolet Monza. Manta bija daudz sportiskāka un, salīdzinot ar Ascona, krietni zemāku priekšdaļu. Lielbritānijā Mantas dvīņubrāļi bija Vauxhall Cavalier Mk1 Sportshatch un Cavalier Mk1 Coupe.

Dzinēju klāstā bija 3 agregāti - nelielais 1.2l OHV dzinējs, 1.6l CIH un 1.9l CIH. 1976. gada GT/E dzinējs no Manta A tika pielāgots jaunās Manta B GT/E versijai. 1979. gadā GT/E dzinējs tika aizstāts ar jaunu 2.0 CIH ar modernizēto Bosch L degvielas iesmidzināšanas sistēmu. Tā tika sasniegta 110Zs jauda. 1.9l dzinējs deva savu vietu jaunajam, ar Varajet II karburatoru aprīkotajam 2.0l dzinējam. Tas arī bija tā laika populārākais Opel dzinējs.

1975-opel-manta-berlinetta-16538-2

1977. gadā arī tika prezentēta 3-durvju hečbeka versija. Tās forma gan nebija unikāla - tas bija Opel adaptēts Vauxhall Cavalier Sports Hatch.

ytr-333-189-2

1982. gadā abas Manta virsbūves versijas sagaidīja atjauninājumus - plastmasas priekšējo spoileri, sānu sliekšņus GT/E un GSi versijām, nelielu aizmugures spoileri un četrus gaisa ieplūdes caurumus priekšējā restē. 1.2l, 1.6l un 1.9l dzinēji tika aizstāti ar 1.3l OHC, 1.8l OHC un 2.0l CIH agregātiem. 1983. gadā GT/E versija tika pārdēvēta par GSi (Izņemot Lielbritānijas tirgū).

Manta B ražošana turpinājās arī pēc Ascona un Cavalier aizstāšanas ar priekšpiedziņas Ascona C, bet Vauxhall Cavalier Mk1 Sportshatch un Coupe ražošanu pārtrauca 1981. gadā. 1982. gadā jaunās Ascona C 1.8l dzinējs tika iestādīts arī Manta B (nomainot CIH dzinējus), padarot to ekonomiskāku. Piecu gadu laikā (1982. - 1987.) 1.8l dzinējs ieguva lielu popularitāti. 1984. gadā pārtrauca ražot modeļus ar 2.0S dzinējiem un tikai GSi bija pieejams ar “lielo” dzinēju (GT/E Lielbritānijā). 1986. gadā Opel izlaida Mantas pēdējo modeli “Exclusive”, aprīkojot to ar pašu labāko - sarkaniem Recaro sēdekļiem, pelēku ādas imitācijas apdari un pilnu virsbūves detaļu komplektu no i200. Tai bija dubultie apaļie lukturi plastmasas ietvaros, priekšējais un aizmugures apakšējais spoileris no Irmscher, sānu sliekšņi un Manta 400 trīsdaļīgais spoileris, kurš aizmugurē radīja 80kg svaru pie 200km/h). Lielbritānijā Exclusive GT/E modeļi bija pieejami delfīnu pelēkajā krāsā ar pieskaņotiem tumši pelēkiem sēdekļiem ar sarkanām vīlēm. Arī šiem modeļiem bija dubultie lukturi un priekšējais spoileris, bet aizmugures bamperis tika papildināts ar melnu plastikāta joslu starp lukturiem. Aizmugures spoileris bija vairāk līdzīgs standarta GT/E.

7987160653_8bb3c2ec11_b-2

Opel Manta ražošanu pārtrauca 1988. gadā, pēdējos divus gadus ražojot tikai GSi versiju (GT/E Lielbritānijā). Pārdošana turpinājās līdz 1989. gadam, kad tirdzniecībā nāca aizvietotājs - Calibra.

Ļoti īpašas Mantas

1979. gadā tika uzsākts darbs pie rallija Opel. Šim nolūkam tika izmantoti gan Ascona B, gan Manta B. Lai gan no šiem diviem veiksmīgāka bija Ascona 400, tomēr, pārsvarā pateicoties lieliskajam izsvarojumam, Manta 400 ir ievērības cienīgs auto.

Opel 400 sērijas radīšanai apvienoja spēkus ar Irmscher un Cosworth. Cosworth tika dots uzdevums izstrādāt 16 vārstu galvu CIH dzinēja blokam, bet Irmscher, kurš 1977. un 1978. gadā pierādīja savas prasmes i2800 radīšanā, tika uzdots dizainēt automašīnas virsbūvi un salonu. Rezultāts izdevās diezgan labs, bet tomēr bija problēmas ar dzinēju. Sākotnējā ideja izmantot 2.0 dzinēju ar Cosworth 16 vārstu galvu nedeva cerēto jaudas pieaugumu. Problēma bija tajā, ka galvas jau bija saražotas, lai derētu CIH četru dzilindru blokam. Tādēļ, sākumā izmantojot 2.0 dzinēja bloku ar lielākiem virzuļiem, kloķvārpstu no 2.3 CIH dīzeļdzinēja, tika radīts dzinējs ar 2.4l darba tilpumu. Uzmontējot 16 vārstu galvu, tas deva iespaidīgu jaudu un iespēju rallija braucējiem vēl papildus to palielināt.

opel_manta_1981_images_1

1981. gadā Opel piegādāja pirmos 23 paraugus, tie bija atpazīstami ar 2 lūku priekšējām restēm (1982. - 1984. gada modeļi bija ar 4 lūku restēm). Šie automobiļi tika piegādāti gan kā ielas versijas, gan rūpnīcas sagatavotas rallija automašīnas. Ielas versija bija pazīstams kā “Phase 1”, kas bija zināmās Manta B Coupe luksusa versija. Lai arī tika īstenoti visi centieni uzlabot automašīnas virsbūves izturību , automašīnas tika piegādātas ar visām iespējamām ekskluzīvajām papildaprīkojuma iespējām. Tām tika uzstādīti Recaro sēdekļi ar audumā iestrādātām lielām Opel emblēmām, Irmscher ādas stūri un pat priekšējo lukturu mazgāšanas sistēmu. Visi šie automobiļi tika piegādāti Arctic White krāsā, ar White Ronal vieglmetāla 7x15” diskiem. Dzinējs tika aprīkots ar Bosch LE degvielas iesmidzināšanas sistēmu un jauda sasniedza 144Zs (107 kW).

b4005a

“Phase 2” modelis gan bija diezgan atšķirīgs. Tam bija paplatinātas priekšējās un aizmugurējās arkas, izgatavotas no tajos laikos eksotiskiem materiāliem - oglekļa šķiedras un kevlara, lai samazinātu svaru tika atvieglinātas durvis, dzinēja pārsegs, spoileri un logi. Riteņu diski joprojām bija Ronal, bet izmērs bija 8x15” priekšā un 10x15” aizmugurē. Izmantojot 48 mm (1.9 in) DCOE tipa karburatorus, dzinēja jauda bija 230Zs (172 kW). Tika arī piedāvātas dažādas ZF pārnesumkārbas un dažādas aizmugurējās ass iespējas, piemēram, LSD.

“Phase 3”, kas ir arī termins, ko izmanto, runājot par i400, nebija rūpnīcas uzlabojums. Daudzi tā laika sportisti savās garāžās uzlaboja dzinējus vēl tālāk. Daži pat sasniedza 300Zs (220 kW) atzīmi. Ar mūsdienu tehnoloģijām dzinēja jaudu var sasniegt līdz pat 350Zs.

Kopumā tika saražoti 245 FISA (šodien FIA) homologācijas noteikumiem atbilstoši Manta 400 eksemplāri. Bet i400 ir palīdzējuši radīt arī dažus citus "i" modeļus: Pirmais bija i200, kas būtībā bija GSi modelis ar Manta 400 izskatu. Kopumā tika saražoti 700 eksemplāri, kuri joprojām tiek uzskatīti par kolekcijas vērtībām. i200 izmantoja uzlabotu 2.0E dzinēju, kas nodrošināja 125 Zs (92 kW) jaudu. Tāpat bija arī i240, kas tika saražoti tikai 300 eksemplāros. Aprīkots ar i400 dzinēja bloku, bet ar parasto astoņu vārstu čuguna galvu no 2.0E dzinēja, kas nodrošina 136Zs (100 kW) jaudu un spēja sasniegt ātrumu 200 km/h.

irmscher_opel_manta_b_modellen

Pēc panākumiem ar 400 modeli (un i200/240), Irmscher atkārtoti mēģināja 6-cilindru variantu. Šoreiz radot visu laiko visjaudīgāko Manta B kāds jebkad izlaists tirgū - Irmscher i300. 1985. gadā Irmscher nopirka 29400 automašīnas no Opel noliktavas. Automašīnām nebija ne pārnesumkārbas, ne dzinēju, bet aprīkotas tikai ar “Phase 2” detaļām. Irmscher uzstādīja jaunu 3.0l LE dzinēju no Monza un Senator modeļiem, kas deva 176Zs (129 kW) jaudu un 232 Nm griezes momentu. Jauda tika novadīta caur Getrag 265 pārnesumkārbu, uz 3,18: 1 LSD aizmugurējo asi, piešķirot automašīnai fantastisku veiktspēju - 0-100km/h tā sasniedza tikai 8 sekundēs un maksimālais ātrums pat 225 km/h, tādējādi padarot to par visātrāko ielas Manta, kas jebkad uzbūvēta.

Foto: media.opel.com, opelfreunde-obertuerken.com un favcars.com


Valts Ceplevičs

Youngtimer Rally organizators un Latvijas Antīko automobiļu kluba biedrs. Kādreiz bija pārliecināts SAABists, bet laiks un pieredze dara savu. Tagad patīk gandrīz viss, kas ražots no 1960-1985. gadam. Neuzsakata, ka sēdināts klasisks automobilis ir nāves grēks.