Garāža

Mr. California

Arhitekts PĒTERIS BAJĀRS un 1958.gada Volkswagen Type 2 T1.

Viss sākās Jāņos pirms gadiem septiņiem. Otrā dienā visi tādi saguruši, sanīkuši, tup pie ugunskura. Pēkšņi viens džeks saka: “Eu, vajag mūziku! Davai, es atdzīšu vaboli!” Man – tiding! – iedegas mazās spuldzītes. Pirms tam man bija sēdināts sporta BMW, kuru biju pārdevis, un tajā brīdī mašīnas nebija. Mēs tā runājam, runājam ar to čali – šis vaboli pārdod par 800 dolāriem. Pēc piecām dienām, savā vārda dienā, uz Pēteriem, es sev to vaboli uzdāvināju. Tā man vēl joprojām ir. Visu laiku bija vecākā kustošā vabole Latvijā – 1965. gads. Tagad viens vīriņš sataisīja 59. gada vaboli.

pic01

Vabolīte bija, braukāju. Domāju – vajag vēl kaut kādu jautrību. Igauņiem pirms pāris gadiem panesās busu kustība – viņi visi no vabolēm pamazām pārgāja uz busiņiem, jo busiņš tā pati vabole vien ir, tikai lielāka bundža virsū. Tad es vienā brīdī, braukājot pa salidojumiem, sapratu, ka arī gribu celt augšā busiņu.

Pabraukāju pa Latviju, bet visur bija pieejami tikai T2 busiņi, turklāt sliktā stāvoklī. Tad sapratu – ja gribu uztaisīt konfekti, ir jāiegulda diezgan pamatīga nauda, tāpēc vajag atrast kaut ko baigi vēsturisku. Tā es uzsēdos uz T1 busiņiem. Tā kā Eiropā tie maksā šausmīgu naudu – tādi, kas nav rūsas kaudzē sakrauti dzelži, sākot no 10 000 eiro un uz augšu, – sāku regulāri pārbaudīt vienu Amerikas portālu.

Meklējumi ilga divus gadus, jo man bija ļoti strikts uzstādījums. Pirmkārt, es noteikti gribēju pirms 1960. gada ražotu busiņu, jo 60. gadā tiem bija tāds kā face lift1. Lukturi kļuva lielāki, bet manam busiņam aizmugurē ir tādas mazas pieckapeiciņas, kurās ir viss – gabarīti, pagriezieni. Piedevām pēc 63. gada šim modelim aizmugurē parādījās lielās durvis kā T2 busiņiem, un tas man liekas galīgi neveiksmīgs risinājums – pakaļa jauna, priekša vecā.

Otrs nosacījums bija – es obligāti gribēju tādu, kurš nav aiztikts, kuru neviens nav mēģinājis taisīt, jo tad, kad nopirku vaboli, atklājās, ka tai puse ir no plastilīna. Es negribēju iegrābties. It īpaši tāpēc, ka tas ir pirkums no Amerikas, kur tu nevari aizbraukt un pataustīt, kāds tas buss ir. Skaistākais ir tas, ka visvairāk šie busi ir izplatīti Kalifornijā – hipiju kustība, Sanfrancisko, wear some flowers in your hair2 un viss pārējais. Un galvenais, ka Kalifornijā tie nav sarūsējuši. Ziemas viņiem nav. Vienīgie sarūsējušie ir tie, kas stāvējuši pie okeāna.

Bija baigais kuriozs – tirgoja kādu busiņu, kuram viena puse bija ideāla, kā no rūpnīcas izlaista, bet otras nebija vispār. Izrādījās, ka tas ir tirdzniecības paviljoniņš, kas ar vienu pusi bija stāvējis pret okeānu, un tā puse arī bija izrūsējusi. Pa vidu bija pāris busiņu, kurus es gandrīz sarunāju, bet pēdējā brīdī tie cilvēki pazuda. Latvija viņiem vēl joprojām tāda kā banānu republika. Baidās.

Tad pēc divu gadu meklējumiem es atradu šo busu, kas no 1978. gada bija stāvējis šķūnī. Amerikānis, kas viņu tirgoja, bija to izvilcis ārā un sācis taisīt, bet pusceļā izdomājis pārdot. Visa piekare un motora aksesuāri bija nomainīti uz jauniem, taču bundža nebija aiztikta vispār. Sākumā viņš busu pārdeva bez motora. Mēs ilgi cīnījāmies, jo man bija svarīgi, lai busu var aizripināt līdz ostai. Beigās par to pašu naudu viņš iemeta iekšā arī motoru. Tas bija 2005. gada Ziemassvētkos.

pic01b

Un tad sākās epopeja ar atgādāšanu uz šejieni. Te ostā nav konteinera, te nevar sazvanīt pārdevēju. Vienvārdsakot, vēl kāds pusgads aizgāja, līdz pagājušā gada maijā tas ieradās Rīgā. Kad to pirmo reizi ieraudzīju muitas noliktavā, biju šokā. Es tam stāvu blakus un esmu garāks nekā busiņš. Tāds ļoti maziņš.

Pēc tam jautrība turpinājās ar CSDD. Izrādās, viņiem datu bāzē nemaz nebija tik veca parauga tehniskās pases. Tāpēc viņi sākumā atteica reģistrēt, kamēr noskaidros, kādi tie dokumenti ir.

Tas bija pats skaistākais laiks – es ar tādu forši norūsējušu busiņu ar Kalifornijas vecajiem numuriem divas nedēļas ļoti aktīvi diendienā braukāju pa pilsētu. Un kas tikai nenotika… Redzu – cilvēks iet pāri ielai, pēkšņi pusceļā apstājas un sāk manu busu fotografēt, lai gan luksoforā viņam jau sen deg sarkanais. Cilvēki nāca klāt, visi centās ar mani runāt angļu valodā, jo domāja, ka viens trakais no Kalifornijas atbraucis. Tas tiešām bija feini.

Pēc divām nedēļām man piezvanīja no CSDD – brauc, reģistrēsim! Es aizgāju, bet dancis sākās vēlreiz, jo viņiem atkal nebija kaut kādu papīru. Beigās bija tā – es sēžu pie kaut kāda ierēdņa, ar vienu aci redzu viņa monitoru, un viņam atnāk e-pasts: “Da nu, Ilmār! Davai reģistrē!” Tā arī manu busu piereģistrēja. Caur Volkswagen muzeju pēc šasijas numura pasūtīju sertifikātu, kas apstiprina, kurā dienā autiņš ir ražots, kurā dienā salikts kopā, kurā dienā izbraucis no rūpnīcas. Tā nu man nākamā gada 11. februārī būs nežēlīgs dzerstiņš, jo tajā dienā busam apritēs precīzi 50 gadu.

Pirmo gadu es braukāju ar tādu, kāds viņš ir, – ar tādu feini norūsējušu. Bija skaisti. Gumijas vecas, pa visām pusēm līst iekšā ūdens. Protams, vajadzēja visur braukt, visur rādīt, jo tas tāds vienīgais, unikālais. Braucām uz Viļņu. Pa ceļam bija atdrebinājies eļļas rādītāja vadiņš un, konstanti aiz fūrēm sēžot uz 110 kilometriem stundā, eļļa bija aizlidojusi projām. Tā nu pusceļā starp Viļņu un Rīgu noklapēja motors, un uz Viļņas pasākumu mani aizvilka striķī.

Tad mēs izdomājām šovu – busa motora izjaukšana pļavā. Latvijā ir tādi divi reāli vaboļu vīri – Armands un Ozols. Tie ir vīri, kuriem rokas aug no pareizās vietas. Turpat pļavā izņēmām motoru, visu izjaucām līdz sīkumam, tur, kur šāles bija aprautas, uzlikām jaunas, tinkš-tidinkš, – viss! Līdz vakaram salikām kopā un vēl uz pasākuma noslēgumu ar busu aizbraucām. Pēc tam visi lietuvieši stāvēja ar žokli līdz zemei, jo viņi redzēja, ka mani pulksten četros atvelk striķī, bet pulksten desmitos es jau braucu uz pasākumu. Tas arī pierāda, cik patiesībā visa vaboles un busa konstrukcija elementāri uztaisīta, ka tiešām ar āmuru var visu sataisīt.

Vēl bija šāds gadījums: braucot uz Pēterburgu, salūza kārba. Aiz vecuma norāvās stiprinājumi, un kārba sadalījās vairākās daļās. Tā nu Pēterburgu es arī izbraukāju striķī. Tad sapratu, ka ar busu kaut kas jādara, jo tā varētu turpināties ilgi – sauc tikai jaunas ģeogrāfiskas vietas, kurās atkal būsi bijis ar striķi.

Ar VW saistīta baigi izplatītā kustība – ratlook3. Jo vairāk sarūsējusi virsbūve un viss vizuālais, jo labāk. Toties zem rūsas ir perfekts dzinējs, visticamāk, Porche, perfekta šasija. Autiņš ir tehniski perfekts, bet izskatās kā no miskastes izvilkts. Man bija doma kaut ko tādu izdarīt ar savējo. Tad es ļoooti ilgi sēdēju un cīnījos – atstāt vai neatstāt? Ilgi cīnījos.

Beigās vaboļu forumā viens čalis teica – klausies, Pēteri, tev tāds ir vienīgais Latvijā, tas tev jāprezentē kā perfekta mašīna. Piedevām es izdomāju, ka Latvijas apstākļos busiņš tikai rūsēs tālāk un pāris gados es viņu galīgi sačakarēšu.

pic01c

Tā sākās epopeja gada garumā ar restaurāciju. Vienu sestdienas rītu pamodos un domāju – ko darīt? Ai, nu davai – sākam! Tās lielās lietas nojaukt bija salīdzinoši vienkārši. Joki sākās vēlāk, jo īsti nebija pieredzes. Tikai pēc tam sapratu, ka pilnīgi katrai detaļai skrūvītes ir jāliek savā maisiņā un jāuzraksta, kas tas ir; katram vadiņam, ko tu noņem, ir jāuzlīmē virsū zīmīte, no kurienes tas ir. Paldies Dievam, palīdzēja tas, ka es visu aktīvi fotografēju, tāpēc, teiksim, vadu lietas, atliku atpakaļ pareizi.

Es to izjaucu līdz plikai bundžai un meklēju vīrus, kas būtu gatavi to bundžu sataisīt. Brauca pie manis visādi, taču beigās visi uzmeta – vienam meistars aizdzēries, citam kāda degošāka mašīna… Tas visvairāk šo pasākumu arī novilka – kādu pusgadu buss vienkārši stāvēja, bet es medīju, lai kāds viņu beidzot paņem labot.

Beigās atradu vīrus aiz Bauskas. Viņi vienu vaboli jau bija taisījuši. Es to esmu redzējis – tiešām perfekti uztaisīta. Tad es aizvilku viņiem busiņu un devu uzstādījumu, ka man vajag kā no rūpnīcas. Un viņi uztaisīja. Uztaisīja fantastiski. Pēc tam gan viņi spļaudījās, ka otrreiz mūžā neko tādu vairs nedarīs, jo viņi nav restauratori – viņiem ir remontdarbnīca, kur krāso dauzītās mašīnas.

Tad sākās kopā likšanas prieki. Tā kā vasara jau bija otrajā pusē un tas bija īstais braucamais laiks, uz kopā likšanu bija pamatīgs saspringums. Ziedoju pusi no darba dienām, ņēmu Armandu un Ozolu palīgā. Ja ņem tā pa tīro, salikām kopā pa sešām intensīvām nedēļas nogalēm. Pats lielākais kaifs jau, protams, bija tajā brīdī, kad pielikām dzinēju un tas ar pirmo aizgāja… Sezonas noslēguma pasākumā buss bija centrālais elements, jo vaboļu lapas forumā visi gandrīz gadu bija dzīvojuši līdzi tam, kas notika…

Buss man maksāja 7500 dolārus, vēl atvešana – 1500 dolāri. Beigās sanāca, ka esmu vēl tikpat viņā ieguldījis. Ja būtu nopircis par mazāku naudu jaunāka gada modeli, restaurācijas izmaksas un krāsošanas cenas nemainītos. Arī atvešana no Amerikas nemainās no tā, vai ved pilnīgo graustu vai kaut ko jaunu. Tagad es to naudu jebkurā brīdī varu dabūt atpakaļ – es skatījos, ka līdzīgs buss maksā kādus 20–25 000 dolāru. Taču tas noteikti nav pārdošanai. Tas ir manējais.

Ja tā veselīgi padomā, restaurācijas izmaksas varēja samazināt. Bet tas ir tad, ja tu tā veselīgi domā. Taču es esmu ļoti spontāns cilvēks. Visi aksesuāri, kas tam ir, kaut vai Westfalia jumta bagāžnieks vai safari logi, kurus Latvijā jūnijā pāris dienu varēs atvērt… Bet tās ir tās odziņas, bez kurām dzīve būtu pelēcīgāka. Vēl jau visādi sīkumi ir ko darīt. Tā kā tas ir Kalifornijas variants, tam nav apkures – tā ir noamputēta. Braucām uz sezonas noslēgumu… nu tā, karsti nebija. Taču ir iespējams to visu uzlikt atpakaļ, un tā ir pirmā lieta, ko es šoziem darīšu.

Vēl gribas uztaisīt foršu interjeru, vēsturisko, pasūtīt no Somijas, no sadauzītajiem kempinga modeļiem. Un man ir vēl arī tāda iecere – līdz ko pabeigšu busiņu, tā ķeršos klāt pie vaboles. Ir doma uztaisīt tādu kā Remarka Kārlīša variantu – zem klusās ārienes pabāzt apakšā kaut ko spridzekļveidīgu. Ja vien būtu vieta, kur visu nolikt, man jau ir saraksts, kādas mašīnas vajadzētu nākamās atvilkt… Jo tā ir dzīva vēsture. Man vispār 50.–60. gadu autobūve iet pie sirds. Man liekas, tie ir autobūves zelta gadi, kad tapušas visas skaistākās lietas.

pic01d

Busam ir tāds pluss, ka tā ir māja uz riteņiem. Vabolei vienmēr domā, ko ņemt līdzi, ko neņemt, jo vieta ir ierobežota. Busā var paņemt līdzi pilnīgi visu. Tu pats tur vari dzīvot un gulēt – aizbrauc uz pasākumu, un telts nemaz nav jāceļ. Otrs pluss ir tāds – tā kā tam ir vaboles šasija, ir arī vaboles gabarīti, tādēļ to var noparkot jebkurā vietā. Savukārt galvenais mīnuss varētu būt tāds – uzliku attiecīgajam laika periodam atbilstošos spogulīšus, taču tajos neko nevar redzēt. Un, tā kā tas ir kravinieks, logu nav, visa bundža ir ciet, tikai aizmugurē tāds maziņš lodziņš. Tu redzi uz priekšu, to, kas notiek aizmugurē un sānos, nu tā, uz čuju, jo spogulīši, tāpat kā aizmugurējie lukturi, arī pieckapeikas lielumā, un viņiem nav liektais stikls. Ja kaut kur jābrauc atpakaļgaitā, īpaši naktī, tad ir tā – pabrauc metru, izkāp ārā, paskaties, pabrauc atkal –, jo spoguļiem un lodziņam ticēt nevar.

Starp citu, oriģināli šiem busiem ir mazais vaboles dzinējs – 1100 kubikcentimetri, 25 zirgspēki –, kas ātrāk par 80 kilometriem stundā neiet. Kalnā var uzbraukt tikai ar pirmo ātrumu. Tagad tam ir ielikts 1600 kubikcentimetru vaboles dzinējs. Pārbaudīju – uz 140 lido smuki.

Kas visā šajā ir piedūriens? To laikam ir grūti motivēt… Atceros, kā toreiz braucām uz Pēterburgu. Busam jau bruka kārba nost, viss krakšķēja. Uz Igaunijas–Krievijas robežas pienāca robežsargs un lielām acīm skatījās uz mums: “Vam čto, nravitsja na takih avto jezģiķ?”4 Es saku: “Nu, dā.” – “Nu vi i avtomazohisti.”5 Teksts par automazohistiem man ienāca prātā tad, kad braucu atpakaļ no Bauskas pirmo reizi pēc busa salikšanas. Ieguldīts gada darbs baigā nauda, bet tu brauc un pie sevis saproti – 58. gada kravinieks tomēr ir un paliek 58. gada kravinieks. Komforts iekšā ir nulle. Tā ir bundža, elementāra bundža, sēdeklis, stūre, divas podziņas – logu tīrītāji un gaismas. Vairāk nekā nav. Viss tādā spartiešu stilā. Tad tu saproti – jā, kaut kāds automazohisms tas laikam ir…

Baigi uzlādē tas, ka tu dabū atpakaļ pozitīvas emocijas. Teiksim, brauc pa ielu – visa uzmanība ir tev. Citreiz jūties kā izgrūsts prožektoru gaismā, pat gribas paslēpties zem paneļa. Tikko tu viņu kaut kur noparko, aizej, atnāc atpakaļ – cilvēki jau pozē pie busa, fotografējas.

Un kaut kāds fetišisms arī tajā visā ir. Kad noliec busiņu, desmit reizes apej tam apkārt. Tagad uztaisījām fotosesiju – ik pa brīdim pārskatu bildes. Kaifs ir. Dzīve jau sastāv no skaistām lietām.

1) Face lift – auto modeļa atjauninājums, neskarot tā konstruktīvos risinājumus. (Angļu val.)
2) “Wear some flowers in your hair” – rindiņa no Skota Makenzija izpildītās dziesmas San Francisco, kas tiek uzskatīta par hipiju laika himnu. (Angļu val.)
3) Ratlook – restaurācijas paveids, kad netiek atjaunota auto virsbūve. (Angļu val.)
4) “Jums, ko, patīk ar tādiem auto braukāt?” (Krievu val.)
5) “Jūs nu gan esat automazohisti.” (Krievu val.)


Pārpublicēts no: žurnāls Klubs