Garāža

Automašīna Vabolīte – hobijs visam mūžam

Kā vēl labāk atzīmēt vabole.lv desmitgadi, ja ne ar stāstu par mūsu īpašo un vienīgo vaboļmammu LIGITU VILKS

Latvijas šautriņu čempione

„Labākais ir dzīvot šajā brīdī,” saka uzņēmēja un Latvijas „vabolīšu” klubiņa vadītāja Ligita Vilks. Ligitai tāpat kā viņas otrajai pusītei, rokerim „vējabrālim” Uno, šķiet, dzīvesprieka ir tik daudz, ka viņa tajā burtiski staro. Arī krodziņā „Pieci Vilki”, kurā piekto gadu saimnieko Vilku ģimene, jaušams saimnieku dzīvesprieks, azarts un aizraušanās. Viss šeit stāsta par Ligitu — viņas sasniegumiem šautriņu mešanas sportā, aizraušanos ar „vabolītēm”, vīra močiem, viesmīlību un dzīvi. Krogs ir vieta, kur visu gadu dzīva tiek uzturēta „vabolīšu” kustība — ceturtdienu vakaros šeit iespējams satikt ne vienu vien antīkā automobiļa cienītāju. Vienkāršas papļāpāšanas starpā viņi pamanās apmainīties ar dažādām auto detaļām, kas šādiem braucamrīkiem ir grūti atrodamas.

Ja kādam šķiet, ka ar to vēl nav gana, var novērtēt saimnieces drosmīgo frizūru, kurā pēdējos četrus gadus greznojas vilku astes (!) dažādās kombinācijās. Visu varošie un ar dzīvi apmierinātie pievelk, droši vien tāpēc „Piecos Vilkos” apmeklētāji mēdz iekārtoties gluži kā mājās. Viens no viņiem — mūziķis Mārtiņš Freimanis un grupa „Putnu balle” ar Valteru un Kažu priekšgalā. Māksliniekiem pat šeit ieviestas personīgās atvilktnes mantu glabāšanai. „Tajā var atstāt, piemēram, savas šautriņas, lai nav jānēsā līdzi uz mājām,” pie koka skapja, uz kura durtiņām izgrebti vilku purniņi, skaidro saimniece. Pati Ligita dārtā jeb šautriņu mešanā ir 2005. gada Latvijas čempione, daudzkārtēja Latvijas čempione pāros un pasaules reitinga sacensību godalgoto vietu ieguvēja.

41

„Nevainīga” dāvaniņa

„Vabolītes”, tāpat kā šautriņas un snovbords (vēl viens no viņas hobijiem!), Ligitas dzīvē ienākušas pēkšņi, taču pārliecinoši. „Es parasti saku, ka viss nāk no iekšienes. Ja kaut kas, kam ķeries klāt, pēkšņi paņem tevi ar visu sirdi un dvēseli, tad tas ir tavējais — dari to!”

Protams, ka Ligitai ir sava „vabolīte” — koši sarkana ar puķaini dzeltenām durvīm. Pirmā, vienīgā un vismīļākā! Par spīti tam, ka allaž bijusi lielu un komfortablu mašīnu kārotāja, VW „Kafer” dēļ uzņēmēja priecājas par absolūti askētiskiem apstākļiem. Vismaz tie, kuriem nav nekādas darīšanas ar „vabolītēm”, Ligitu pie mazā auto stūres uzlūko gandrīz vai ar līdzjūtību — kā tā var, bez jelkāda komforta un ekstrām?! Nav runa par navigāciju un pat ne glāžu turētājiem vai gaisa kondicionētāju! Izbrīnam pietiekami ar to vien, ka mazā auto salonā Ligita nolikusi atkritumu turzu, kāda citiem mēdz stāvēt zem rakstāmgalda… Bet Ligita tik smej, būdama pārliecināta, ka tieši tas dzīvei uz riteņiem piešķir īpašo smeķi.

Auto būšana sākusies ar negaidītu dāvanu. „Savulaik vasarās pa Latviju ekskursijās vadāju baltvāciešus. Vienā tādā reizē kādai kundzei bija tā paticis mūsu ceļojums, ka viņa man uzdāvināja (!) savu… vabolīti. Man pat nebija mazākās saprašanas par to mašīnu. Taču, kad no Apšuciema, kur mašīnu saņēmu, atbraucu līdz Rīgai, es „vabolē” jau biju paguvusi iemīlēties!” pirmo iepazīšanos ar mūža „mīlestību” atceras Ligita. Drīz vien viņa uzzinājusi kādu faktu, kas tikai vairojis simpātijas pret mazo braucamrīku — Ligita ir tikai otrā īpašniece 42 gadus vecā autiņa mūžā. Turklāt 1967. gada modelis ir estētiskā pilnība — šajā gadā auto sasniedza tādu izskatu, kādu to bija vēlējies redzēt slavenais autokonstruktors Ferdinands Porše. Tālāk jau runa bija par modeļa uzlabošanu un prasībām.

21

Maza, bet spītīga

Ligita smej, dzirdot par priekšstatu, ka „vabolīšu” salidojums domāts tikai sievietēm, kaut vai auto mazo izmēru dēļ.Spilgts piemērs ir viņas Uno — miesās raženais vīrs bez problēmām iesēstas „vabolē”. Par to, ka mašīna ir ērta, bijis pārsteigts ne viens vien milzenis. Ligita atklāj, ka auto ir daudz vietas garām kājām, jo motors atrodas aizmugurē. Tāpēc „vabolē” lepni ietilpst gan visa viņas ģimene (vīrs un trīs meitas), gan reizēm četri tādi kā Uno. „Ir aplami domāt, ka „vabolītes” būtu tikai sieviešu pasaule. Es teiktu, ka vīrieši un sievietes šajā kustībā ir „pusi uz pusi”. Tā taču ir tehnika, ar kuru vajadzīga liela pacietība! Tām, kurām pietrūkst pacietības, ātri vien tiek no „vabolītēm” vaļā, jo tās īstenībā ir kaprīzas, cimperlīgas un jutīgas mašīnas,” atklāj Ligita.

Vaicāta par spilgtāko spītēšanās reizi, Ligita atceras: „Steigdamās uz šautriņu mešanas maču viesnīcā „Rīga”, mašīnu noliku pie operas — vietā, uz kuru, kā man likās, nekādi stāvēšanas aizliegumi neattiecās. Pēc astoņām stundām, iznākot no sacensībām, ieraudzīju uz mašīnas stikla lielu „plāksteri” (Soda kvīti. — I. V.). Izrādījās, ka auto biju novietojusi taksometru pieturvietā, par ko tiku sodīta jau pēc 20 minūtēm… Tas nozīmē, ka mana nabadzīte mašīnīte visu dienu bija ar tādu kauna traipu nostāvējusi vietā, kurā staigā daudz tūristu un fotografē… Kur vēl lielāku kaunu!?”

Uz atbildes gājienu Ligitai ilgi nav bijis jāgaida. „ Mājupceļā Valdemāra un Stabu ielas krustojuma pašā viducī mašīna bez jelkāda iemesla pēkšņi apstājās. Cits nekas man neatlika kā kāpt laukā un augstpapēžu kurpēs vienai pašai to stumt,” stāsta Ligita, būdama pilnīgi pārliecināta, ka mašīna, noliekot saimnieci neērtā situācijā, atmaksājusi par pārciesto kaunu. „Lūdzu, te bija mācība! Neatstāj mani, un es neatstāšu tevi…” secina Ligita.
Savukārt kādu citu reizi „vabole” uzticīgi mērojusi 800 kilometru garu mājupceļu no Krievijas. „Salonā visu brauciena laiku jutām šausmīgu smaku — it kā ostu pēc pūdētām olām. Domājām, ka bojājas nopirktie kalmāri. Iebraucot mājas pagalmā, gribēju labāk novietot mašīnu, taču tā vairs nebija iedarbināma. Izrādījās, ka visu mājupceļu bija vārījies un smirdējis akumulators. Meistars nespēja vien nobrīnīties, kā mēs vispār varējām braukt. Bija sajūta, ka mašīna saka — lūdzu, nogādāju jūs līdz mājām, bet neko vairāk neprasiet…”

134

Precas ne jau matu dēļ

Tie, kas ilgāku laiku nav redzējuši Ligitu, tikšanos gaida ar zināmu intrigu, domājot par kārtējo viņas frizūru. Tās nekad neatkārtojas, lai arī Ligitai ir īsi mati, no kuriem, daudzuprāt, nekādas biežās pārvērtības nevar sanākt. Tomēr var gan! Turklāt tā, ka allaž atrodas vieta arī garākai vilkastei, bet vērotājiem — iemesls pārsteigumam. „Ja braucu ar pamanāmu mašīnu un nēsāju tādu pašu frizūru, tad ir pilnīgi skaidrs, ka apkārtējie mani vai nu pieņem uzreiz, vai nepieņem nemaz, ” par savdabīgi ātro komunikāciju smej Ligita, piebilstot, ka frizūra ir arī solidarizēšanās veids ar krāšņo mašīnīti un kroga nosaukumu. Krāsas un vilki!

Tik īsam matu griezumam, kāds ir šobrīd, Ligita saņēmusies laikā, kad atvērusi savu krodziņu. Bet jaunībā viņa lepojusies ar garu un blondu matu rotu, kas, starp citu, bijusi noteicošā arī vīra izvēlē. „Bērnībā un jaunībā man bija gari blondi mati — pāri dibenam. Puiši skrēja pakaļ, saukdami, ka man tādi ir vienīgajai. Taču nezināšanas dēļ biju spiesta matus nogriezt līdz pleciem — mana māsa iestāstīja, ka mati vispirms jāuzkasa, bet pēc tam jāuztin uz ruļļiem. Dabīgi, ka tie ātri sāka lūst, šķelties un pūkoties. Nekas cits neatlika kā gandrīz 20 gadu vecumā pirmo reizi dzīvē doties pie friziera un matus nogriezt. Pa to laiku Uno bija armijā — iznāca tā, ka pavadīju viņu ar gariem matiem, bet sagaidīju ar īsiem,” atceras Ligita.

Dienā, kad Uno atgriezies no dienesta padomju armijā, Ligita visu dienu gaidījusi puiša viedokli par savu jauno frizūru, taču tā arī nav sagaidījusi. Tāpēc vakarā pajautājusi pati — vai tiešām neko nav pamanījis? „Viņš uz mani paskatījās un noprasīja: vai tev gadījumā nav īsāki mati? Biju iedomājusies, ka Uno patīku tikai savu blondo matu dēļ, bet nu izrādījās, ka viņš tos manī pat nevērtē, jo esmu nozīmīga viņam kā cilvēks. Kopš tās dienas esam kopā,” par liktenīgo izvēli stāsta Ligita.

Bet „ezītis” Ligitai ir, kopš viņa saimnieko „Piecos Vilkos”. Tovasar bijis ļoti karsts, bet Ligitai — mati savīti copē, kas nežēlīgi karsējusi galvu. Atbrīvojoties no tās, viņa nonākusi līdz vilku astēm. „Man ir brīnišķīga friziere — Agrita Grosbarte! Frizūras domājam kopā — es izstāstu, kā tajā brīdī jūtos un dzīvoju, bet Agrita atbilstīgi manam noskaņojumam veido frizūru. Viņa kolosāli mani uztver, kā jau stila un pārvērtību trenere. Ja esmu gatava kaut kam trakam, tad viņa arī mani uztaisa traku. Tas ir kopīgs process,” par regulāro viesošanos pie friziermeistares stāsta Ligita, piebilstot, ka frizūra nekad neesot bijusi par traku — ja Ligita pati TĀ nejustos, Agrita jau nu nelaistu no krēsla laukā cilvēku, kuram pēc tam būtu jāslēpjas frizūras dēļ.

1-2

Pārpublicēts no: kasjauns.lv